Ir pienākusi tā izsenis gaidītā stunda, kad viedos prātus kopā likuši Edgars un Kristaps, lai recenzētu kādu tautā cienītu un godātu skaņdarbu.
Skaņdarbs: Wiz Kalifa – Black and Yellow
Pirmkārt, jāatzīmē, ka jaunais mākslinieks skaņdarbā visai bieži pauž nelokāmu pārliecību par to, ka godātie klausītāji jau ir gana zinoši un iepriekš informēti par to, „kas tas ir”. Bet tie, kas pirmoreiz saskaras ar šiem apstākļiem, tiek naski apgaismoti, ka zem tā visa slēpjas melns un dzeltens (lai kas tie tādi arī nebūtu). Nedaudz novirzoties no galvenās tēmas (iepriekšminētajiem „melnā” un „dzeltenā”), godātais dižgars steidz vēstīt par savu apskaužamo materiālo stāvokli, piekrišanu jaunkundžu vidū un tieksmi rotāt savas miesas cēlmetālos un dārgakmeņos. Neviļus dziedātājs atklāj faktu, ka viņa rokas pulksteņa ciparnīca nemaz nav pamanāma, jo tā aizklāta ar grezniem dārgakmeņiem. Bet šķiet, ka jaunskungu šis fakts tikai uzjautrina un sajūsmina, jo tas kalpo par iemeslu lieku reizi padižoties pagalma puiku vidū. Noteikti jāpiemin, ka stāsta galvenajam varonim ir neviltotas simpātijas pret savu spēkratu, kura iedarbināšanas metode esot pogas „Start” nospiešana, nevis ierastā un nu jau par garlaicīgu klasiku kļuvusī atslēgu pielietošana.
Ja ielūkojamies skaņdarba ekranizējumā, tajā pārsvarā varam vērot muzikanta ikdienu, kas sastāv no pārvietošanās ar iemīļoto spēkratu, tuvāko biedru un paziņu sveicināšanas un dzeltena dvieļa vicināšanas, stāvot uz māju jumtiem.
Zibenstaka uz skaņdarbu -Šeit
